17. princips

80 miljoni cilvēku Eiropā dzīvo ar invaliditāti un daudzi ir diskriminācijas upuri. Šiem cilvēkiem ES vajadzētu būt papildināta avotam brīvība un iespējas. Cilvēki ar invaliditāti Eiropas darba tirgū saskaras ar briesmīgu situāciju - nodarbinātības līmenis ir 48.1% salīdzinājumā ar 73.9% vispārējiem iedzīvotājiem. Sievietes un jaunieši ar invaliditāti saskaras ar vēl zemāku nodarbinātības līmeni. Šie skaitļi tomēr nedod ieskatu par nodarbinātības kvalitāti. ES būtu jāpiešķir līdzekļi, jo īpaši ESF +, lai palielinātu resursus, ko dalībvalstis piešķir vienlīdzīgām iespējām, infrastruktūras iekļaušanai un aktivizācijas pasākumiem. Lai novērstu nepilnības, visās dalībvalstīs tiks novērtēta un uzraudzīta cilvēku ar invaliditāti likumīgā aizsardzība un veicināšana darba tirgū gan attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, gan saglabājot darbu.

Darbības, kuru mērķis ir izveidot augšupejošu dzīves un darba konverģenci

1. Pārraudzīt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības līmeni saistībā ar ieguldījumiem aktīvai iekļaušanai, veicinošu pakalpojumu sniegšanai, nabadzībai un atstumtībai.
2. Pārraudzīt dalībvalstīs esošo tiesisko regulējumu efektivitāti, kuru mērķis ir cilvēku ar invaliditāti integrācija darba tirgū, un paredzēt ES tiesisko regulējumu.

18. princips

Veselības aprūpes darbinieki visā Eiropā smagi strādā, lai ārstētu un apturētu COVID-19 vīrusa izplatīšanos. Daudzos gadījumos viņu uzdevumus apgrūtina personāla trūkums, nepietiekamas telpas un individuālo aizsardzības līdzekļu un testēšanas komplektu trūkums. Eiropas pārvaldes struktūrām un valstu valdībām būtu jāveic tūlītēji pasākumi, lai nodrošinātu, ka veselības dienesti saņem ļoti nepieciešamo ārkārtas finansējumu, un īstermiņā palielinātu personāla līmeni. Eiropas pusgads pievēršas ilgtspējībai un veselības pakalpojumu pieejamībai. Taupības pasākumi ir krasi samazinājuši sabiedrisko pakalpojumu apjomu un to pieejamību. 2019. gada semestra sākumā ETUC paziņoja, ka veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpes sistēmas rada milzīgas bažas un ciešanas aizvien lielākai daļai ES iedzīvotāju un prasa tūlītēju rīcību. Vairāk nekā 15 dalībvalstīs veselības aprūpe ir ļoti slikta. Ilgtermiņa aprūpes pieejamība un pieejamība ir nepietiekama vairākās dalībvalstīs. Šajā nozarē dominē neoficiāla aprūpe, kaitējot pakalpojumiem un sieviešu līdzdalībai darba tirgū. Kaut arī bieži trūkst publisko struktūru, privātie risinājumi ir ārkārtīgi dārgi, nepieejami un bieži vien pasliktina pakalpojumus, kā arī darba apstākļus veselības nozarē. Pagājušajā semestra ciklā netika domāts par būtiskiem ieguldījumiem. Vidējā un ilgākā termiņā ir svarīgi palielināt valsts izdevumus veselībai un palielināt ieguldījumus sabiedrības veselībā, ne tikai, lai mainītu daudzu valstu nepietiekamo tēriņu gadus, bet arī lai nodrošinātu, ka veselības aprūpes personāls un iestādes spēj tikt galā ar nākotnes prasībām. Eiropā pirms COVID-19 uzliesmojuma trūka aptuveni viena miljona veselības aprūpes darbinieku. Valdībām ir radikāli jāmaina pieeja sabiedrības veselībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem: īstermiņa līgumi un nestabilas darba vietas veselības nozarē nav pietiekami, lai risinātu šādas ārkārtas situācijas.

Piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un ilgstošai aprūpei ir ES ārkārtas situācija. ES pusgada cikls veicināja “racionalizāciju” un “izmaksu efektivitāti”, kas nozīmē struktūru apvienošanu, jau piešķirto resursu maiņu, aprūpes hospitalizāciju, bet gandrīz nekad valsts ieguldījumus vajadzīgajā personālā un pakalpojumos. Veselības aprūpes izdevumi daudzās dalībvalstīs pieaug. Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumi ir paplašinājuši privāts tirgus, kas cilvēkiem sniedz veselības pakalpojumus un apdrošināšanu. Tas samazina piekļuvi veselības pakalpojumiem, kas ir viens no galvenajiem iedzīvotāju neapmierinātības iemesliem.

Aprūpes nozarei ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni gados vecākiem cilvēkiem. Jāuzlabo nozares pievilcība, lai paaugstinātu darba un sniegto pakalpojumu kvalitāti. Nozarē ir daudz migrantu, nedeklarētu un nedokumentētu darba ņēmēju, īpaši sieviešu - migrantu. Ir svarīgi novērst visas šajā nozarē strādājošo cilvēku neaizsargātības jomas un dot darba ņēmējiem iespēju uzlabot savas prasmes un darba apstākļus viņu pašu, kā arī lietotāju labā.

ES būtu jāpopularizē uz tiesībām balstīta pieeja un publiski ieguldījumi vispārējās, uz solidaritāti balstītās un uz dzimumiem balstītās sociālās aizsardzības sistēmās starptautiskā, Eiropas un valstu līmenī. Tai arī būtu jātiecas uz augšupejošiem konverģences mērķiem un finansējuma piešķiršanu bērnu, veselības, vecāka gadagājuma cilvēku, ilgtermiņa, invaliditātes un atkarības aprūpes jomā, lai garantētu vispārēju pārklājumu un kvalitatīvu aprūpi.

Lai apmierinātu sabiedrības novecošanas pašreizējās un nākotnes vajadzības, jāparedz lielāki izdevumi par universāli pieejamu un pieejamu cenu un kvalitatīvi veselības un ilgtermiņa aprūpes sabiedriskie pakalpojumi ir jāuzņemas un jāuzskata par ieguldījumu. Profilaktiskā aprūpe ir jāuzlabo, izmantojot atbilstošu politiku un finansējumu. Profesionālajai attīstībai, apmācībai, izglītībai un karjeras atzīšanai ir izšķiroša nozīme, lai uzlabotu aprūpes kvalitāti un pārklājumu un nodrošinātu kvalitatīvas darba iespējas. Darba un privātās dzīves līdzsvara politikai būtu jāatbalsta darbinieki, kuriem ir aprūpes pienākumi. ES būtu jāievieš ES Right2Care, ko atbalsta valstu rīcības plāni.

Darbības, kuru mērķis ir izveidot augšupejošu dzīves un darba konverģenci

1. ES programma Right2Care, kas balstīta uz valstu rīcības plāniem, izmantojot Eiropas pusgadu, balstoties uz pārredzamiem un vērienīgiem mērķiem
2. Profesionālās labklājības spēju, darbības un ietekmes uzraudzība (valstu sistēmās un koplīgumu slēgšanas loma).
3. ES iniciatīvas, lai stiprinātu valsts finansētu, universālu un pieejamu veselības aprūpes sistēmu noturību.

19. princips

Sabiedrisko pakalpojumu liberalizācija un privatizācija, ieskaitot pārmērīgu un bezatbildīgu publiskā un privātā sektora partnerības izmantošanu (tādējādi peļņu liekot virs cilvēku interesēm) atņemt sabiedrībai un lielākajai daļai iedzīvotāju būtiskus instrumentus viņu vajadzību apmierināšanai. Neapmierinātas vajadzības, pieejamu publisko struktūru trūkums un pārāk dārgi privātie pakalpojumi ir sastopami svarīgākajās nozarēs, kas ietekmē eiropiešu dzīves kvalitāti, piemēram, veselība un aprūpe, izglītība un apmācība, bērnu aprūpe un mājokļi.

Sabiedriskie pakalpojumi - sākot no veselības aprūpes, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes, izglītības un apmācības un nodarbinātības dienestiem, transporta, ūdens, atkritumu, enerģijas, sociālo mājokļu, informācijas un sociālajiem pakalpojumiem līdz tieslietu sistēmām, kā arī infrastruktūrai kopumā, pārstāv Eiropas pakalpojumu un kopējo preču nodrošinājumu pilsoņiem un iedzīvotājiem. Kvalitatīvi un pieejami sabiedriskie pakalpojumi un kopēju preču nodrošināšana ir pamattiesības. Tās ir būtiskas, lai apkarotu nevienlīdzību un sociālo atstumtību, garantētu vienlīdzīgu attieksmi un risinātu sociālās, ekonomiskās demogrāfiskās un vides problēmas, ar kurām saskaras Eiropa.

Sociālie mājokļi un pienācīgi mājokļi visām mājsaimniecībām ir daudzu sociālo modeļu pīlārs visā Eiropā. Šajā sakarā un saistībā ar taisnīgu pāreju un ANO 2030 programmas iekļaušanu vairāk jāuzsver mājsaimniecību enerģētiskās nabadzības apkarošana.

Dalībvalstis varētu veikt pasākumus (arī ar semestra starpniecību), lai aktīvāk iejauktos ES kontrolē un veidošanā privāto mājokļu tirguspiemēram, izmantojot būvatļaujas, īres kontroli, nodokļus par 2. īpašumiem utt., un lai novērstu spekulācijas.

Kopumā 19. un 20. princips ir jāinterpretē kā tilts starp ANO 2030 programmu un EPSR, lai novērstu nabadzību, izspiestu badu un trūkumu, veicinātu labu veselību, nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un ilgtspējīgas pilsētas un lauksaimniecību. Cilvēktiesībām uz ūdeni un sanitāriju, kuras Apvienoto Nāciju Organizācija ir atzinusi Sociālās attīstības mērķos (IAM), jāatbalsta konkrēti priekšlikumi, lai tās būtu pieejamas visiem.

Vietējiem darba ņēmējiem, mobilajiem darbiniekiem un viesstrādniekiem neatkarīgi no viņu imigrācijas statusa vai valstspiederības jābūt vienādām tiesībām, un viņiem vajadzētu gūt labumu no vienlīdzīgas attieksmes, kvalitatīvām darbavietām un pienācīgiem darba apstākļiem, savukārt visiem jābūt vienādām tiesībām uz atbilstošu, drošu un pieejamu mājokli un sociālā aizsardzība.

Dažas prioritātes, kuras var veicināt arī ciešāk sadarbojoties starp dalībvalstīm un, ja nepieciešams, pieņemot ES tiesību aktus:

• Veicināt universālos sociālos pakalpojumus kā sabiedriskos pakalpojumus, kas organizēti kopīgi, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu principiem un balstīti uz skaidru tiesisko regulējumu.
• Cīņa pret budžeta samazināšanu sociālajos dienestos un atbilstoša finansējuma un personāla nodrošināšana sociālajiem pakalpojumiem. Atbalstīt arodbiedrību piekļuvi apmācībai un kvalifikācijai, augstāku profesionalizāciju, darbinieku pārstāvību un aizstāvību; un visos līmeņos izstrādāt efektīvu darbā pieņemšanas un aizturēšanas politiku.
• Turpiniet šo darbu profesionalizāciju, lai iegūtu labākas kolektīvās garantijas. Palielināt kolektīvo sarunu pārklājumu.
• Uzlabot darba apstākļus cilvēku aprūpes nozarē, jo īpaši aizpildot plaisas starp migrantiem un vietējiem darbiniekiem.
• Atbalstīt pakalpojumu un darbavietu kvalitātes standartu izstrādi, ieviešanu un uzraudzību, balstoties uz ES brīvprātīgo vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu kvalitātes sistēmu (VNSP), kas atzīst vajadzību pēc kvalitatīviem pakalpojumiem un nodarbinātības.

Darbības, kuru mērķis ir izveidot augšupejošu dzīves un darba konverģenci

1. Skatīt arī Nabadzības apkarošanas rīcības plānu. Tas var ietvert mērķus valsts ieguldījumiem sociālajos mājokļos.
2. Stabilitātes un izaugsmes paktā jāizstrādā valsts izdevumu etaloni, lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu universāliem, pieejamiem un kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem (piemēram, izmantojot “zelta likumu”).
3. Jānodrošina piekļuve pienācīgiem mājokļiem.
4. Atbalstīt iniciatīvas, lai sabiedrisko pakalpojumu elementus un pamattiesības iekļautu attiecīgajās ES nozaru iniciatīvās.

20. princips

Sabiedrisko pakalpojumu liberalizācija un privatizācija, ieskaitot pārmērīgu un bezatbildīgu publiskā un privātā sektora partnerības izmantošanu (tādējādi peļņu liekot virs cilvēku interesēm) atņemt sabiedrībai un lielākajai daļai iedzīvotāju būtiskus instrumentus viņu vajadzību apmierināšanai. Neapmierinātas vajadzības, pieejamu publisko struktūru trūkums un pārāk dārgi privātie pakalpojumi ir sastopami svarīgākajās nozarēs, kas ietekmē eiropiešu dzīves kvalitāti, piemēram, veselība un aprūpe, izglītība un apmācība, bērnu aprūpe un mājokļi.

Sabiedriskie pakalpojumi - sākot no veselības aprūpes, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes, izglītības un apmācības un nodarbinātības dienestiem, transporta, ūdens, atkritumu, enerģijas, sociālo mājokļu, informācijas un sociālajiem pakalpojumiem līdz tieslietu sistēmām, kā arī infrastruktūrai kopumā, pārstāv Eiropas pakalpojumu un kopējo preču nodrošinājumu pilsoņiem un iedzīvotājiem. Kvalitatīvi un pieejami sabiedriskie pakalpojumi un kopēju preču nodrošināšana ir pamattiesības. Tās ir būtiskas, lai apkarotu nevienlīdzību un sociālo atstumtību, garantētu vienlīdzīgu attieksmi un risinātu sociālās, ekonomiskās demogrāfiskās un vides problēmas, ar kurām saskaras Eiropa.

Sociālie mājokļi un pienācīgi mājokļi visām mājsaimniecībām ir daudzu sociālo modeļu pīlārs visā Eiropā. Šajā sakarā un saistībā ar taisnīgu pāreju un ANO 2030 programmas iekļaušanu vairāk jāuzsver mājsaimniecību enerģētiskās nabadzības apkarošana.

Dalībvalstis varētu veikt pasākumus (arī ar semestra starpniecību), lai aktīvāk iejauktos ES kontrolē un veidošanā privāto mājokļu tirguspiemēram, izmantojot būvatļaujas, īres kontroli, nodokļus par 2. īpašumiem utt., un lai novērstu spekulācijas.

Kopumā 19. un 20. princips ir jāinterpretē kā tilts starp ANO 2030 programmu un EPSR, lai novērstu nabadzību, izspiestu badu un trūkumu, veicinātu labu veselību, nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un ilgtspējīgas pilsētas un lauksaimniecību. Cilvēktiesībām uz ūdeni un sanitāriju, kuras Apvienoto Nāciju Organizācija ir atzinusi Sociālās attīstības mērķos (IAM), jāatbalsta konkrēti priekšlikumi, lai tās būtu pieejamas visiem.

Vietējiem darba ņēmējiem, mobilajiem darbiniekiem un viesstrādniekiem neatkarīgi no viņu imigrācijas statusa vai valstspiederības jābūt vienādām tiesībām, un viņiem vajadzētu gūt labumu no vienlīdzīgas attieksmes, kvalitatīvām darbavietām un pienācīgiem darba apstākļiem, savukārt visiem jābūt vienādām tiesībām uz atbilstošu, drošu un pieejamu mājokli un sociālā aizsardzība.

Dažas prioritātes, kuras var veicināt arī ciešāk sadarbojoties starp dalībvalstīm un, ja nepieciešams, pieņemot ES tiesību aktus:

• Veicināt universālos sociālos pakalpojumus kā sabiedriskos pakalpojumus, kas organizēti kopīgi, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu principiem un balstīti uz skaidru tiesisko regulējumu.
• Cīņa pret budžeta samazināšanu sociālajos dienestos un atbilstoša finansējuma un personāla nodrošināšana sociālajiem pakalpojumiem. Atbalstīt arodbiedrību piekļuvi apmācībai un kvalifikācijai, augstāku profesionalizāciju, darbinieku pārstāvību un aizstāvību; un visos līmeņos izstrādāt efektīvu darbā pieņemšanas un aizturēšanas politiku.
• Turpiniet šo darbu profesionalizāciju, lai iegūtu labākas kolektīvās garantijas. Palielināt kolektīvo sarunu pārklājumu.
• Uzlabot darba apstākļus cilvēku aprūpes nozarē, jo īpaši aizpildot plaisas starp migrantiem un vietējiem darbiniekiem.
• Atbalstīt pakalpojumu un darbavietu kvalitātes standartu izstrādi, ieviešanu un uzraudzību, balstoties uz ES brīvprātīgo vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu kvalitātes sistēmu (VNSP), kas atzīst vajadzību pēc kvalitatīviem pakalpojumiem un nodarbinātības.

Darbības, kuru mērķis ir izveidot augšupejošu dzīves un darba konverģenci

1. Skatīt arī Nabadzības apkarošanas rīcības plānu. Tas var ietvert mērķus valsts ieguldījumiem sociālajos mājokļos.
2. Stabilitātes un izaugsmes paktā jāizstrādā valsts izdevumu etaloni, lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu universāliem, pieejamiem un kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem (piemēram, izmantojot “zelta likumu”).
3. Jānodrošina piekļuve pienācīgiem mājokļiem.
4. Atbalstīt iniciatīvas, lai sabiedrisko pakalpojumu elementus un pamattiesības iekļautu attiecīgajās ES nozaru iniciatīvās.